skatoties uz sevi agrāk un tagad, es saprotu, ka viena lieta nav mainījusies - es pievēršu lielu vērību sīkumiem.
piemēram, sniegam, debesu krāsai, skaitļu sakritībai, sirsniņu iezīmēšanai kalendārā... kāpēc? jo tā ir vieglāk, priecīgāk, labāk...
un šī sīkumu pamanīšana nav tikai pozitīvā virzienā vērsta. kad es no rītiem nevaru pamosties, es atceros (mēģinu atcerēties), ka sandrai ir jāceļas vismaz 2h agrāk nekā man. kad es čīkstu, ka man ir daudz jāmācās, es zinu, ka elīzei ir vēl vairāk jāmācās. kad man nāk miegs pēc 23:00, es iedomājos par to, ka jānim ir jāstrādā vēl vismaz 9h. kad man liekas, ka 3,5h braukšana līdz mājai ar autobusu ir šausmīga, es iedomājos, ka nellija brauc veselu mūžību. un tā iedomājoties par sev apkārt esošajiem cilvēkiem, var apkopot kaut mazliet prieka devas.
paliek tik labi, kad tu zini, ka neskatoties uz to, ka esi prom vismaz 3,5h attālumā, braucot ar autobusu, bet par tevi atceras!
lai ikvienam būtu kāds par ko atcerēties!
elza.
