un tā tu sēdi pie baltas lapas. ir ziema. balts. plaukst pavasaris. būs vasara. smarža. krāsainais rudens. un atkal ir ziema... bet tu skraidi apkārt, nevari izvēlēties, uztraucies, un esi atkal turpat, kur sāki. un tāpēc ir iekšēji jāmaina kārtība, lai pārvērstu sākumu un atgriešanos atpakaļ tajā. ir jāsāk tagad no tā, kas tev ir un jābeidz ar to, kas tev būs. kā mazam bērnam. ja viņš grib "cept" smilšu kūkas, viņš iet uz smilškasti un "cep" nevis skatās, kādas smiltis ir kaimiņam vai meklē "laimes zemi", kur ir "zelta" smiltis. ir jādomā. ir jāsapņo. bet lielākā māksla ir savienot sapņus ar domām, lai izveidotos realitāte.
vieglāk ir uz dzīvi skatīties negatīvi, jo vienmēr būs par ko pačīkstēt, pažēloties. bet iemācīties sliktajās lietās ieraudzīt labo - ir jāmāk. sarežģīti, bet jēgpilnāk un ilglaicīgāk. ieraudzīt pozitīvu "caur savām acīm" ir grūtāk kā tad, kad kāds cits tev parāda ar pirkstu - redzi, tur, ja tu būsi, tu būsi laimīgs. ir vairāk jāuzticas sev, jārealizē savas idejas, jāskatās uz sevi... savs ir savs.
vispirms ir jāsaprot sevi!
elza.
