lai sliņķis iet prom!

skan dziesma - imagine. laikam tas arī tagad ir visvairāk vajadzīgs - iztēloties, iedomāties... 
iztēloties kāds būs nākamais gads, kas vairs nemaz nav aiz kalniem. pāris stundas un mēs būsim tur. tā kā mani bija apciemojis nerakstīšanas sliņķis, kas bija atnācis kopā ar prieka, labu emociju, piepildījuma sliņķi, es nerakstīju sešas dienas, naktis, diennaktis...


26.dec - draudzības diena.
viss sākās ar to, ka biju palikusi mājās viena ar kaķi un suni. kā tagad saka - biju sēne un dzīvoju pa māju. kaut ko piekārtoju, slinkoju, atpūtos...  līdz bija laiks mazballītei. viņas ieradās pie manis ar miera pīpi, sarkano, karsto dzērienu, dzirkstošo un kripatiņu keksiņiem. tā nu baudam viena otras klātbūtni, uzticību un atbrīvotību līdz liktenis nemanot mūs ir ievicis savās skavās. un mēs sēžam dubļainā žigulī un traucamies cauri mežam. ja man jautātu, vai bija bail - protams. bija aukstas kājas, daudz spiedzieni, gribēšana ārā kāpt, smiekli... bet forši.atgriežamies mājās - nesam malku, ēdam gaļas maizītes, dzeram tēju... un galu galā guļam divguļamajā gultā un imigrantu gultā. 


27.dec - "L" meitenes.
par 27.dec stāsts ir tāds. 26.dec domāju par to, ka notiks viss tā, kā ir bijis visus šos trīs gadus.  bet tad man atraksta vēstuli - es tomēr būšu pie tevis. es domāju ierasties rīt. 
rīts - pieceļamies visi, arī sunis un kaķis. pabrokastojam un gaidam lēnu un luīzi. devos uz veikaliem iegādāties manai 27.dec viešņai dāvanu. secināju, ka nopirkt lietderīgu dāvanu ir ļoti grūti. bet tomēr kaut kas man izdevās - sulas spiede, apelsīni un mīļrāmītis ar bildi.pirmā ierodas - luīze. patīkama satikšanās. braucam pie manis un izmēģinam manu dāvanu viņai - sulas spiedi - maza, zila... pirmo spiežam  - apelsīnu. traki skāba un oranža sula. otro - mandarīnu. maigāka un dzeltenīgāka sula. trešo - hurmu. durļķaina un gabalaina sula. tā nu abas ākstoties sagaidām mazo šuneli - lēnu. te, bilde ar lēnu un klēru. 

sajūta tāda, it kā mājās būtu vēl viens cilvēks. lēna labi sadzīvo gan ar kaķi - japeku, gan ar suni - klēru. bet katrā ziņā aktīvāka un spēlēties gribošāka. protams, pārradās arī mani pārējie ģimenes locekļi un atveda man mega lielu kakao. vēl nav izmēģināts, bet ir uzdevums!
tā nu ar luīzi paspēlējāmies ar mazo un skatījāmies filmu - blēži. filma par to, kā puiši špiko. un tas nav tā - lapiņas penālī... tur ir plāni un viss ir nopietni. iesaku noskatīties. 


28.dec - dziedošs kebabs.
gurdens rīts, jo nakts sarunas ieilga. pabrokastojam, lecam zilajā skaistulē un dodamies ekskursijā pa saulaino mazsalacu. velna alai un skaņajamkalnam tomēr vēljoprojām ir sava burvība. ja mums, mazsalaciešiem, atbalss neliekas nekas īpašs, tad citiem gan. tā tad, izbļaustījāmies un izbaudījām skaisto dienu. tad savai draudzenei iemācīju taisīt rokassprādzīti. jā, viņai izdevās un tas nekas, ka viņa viņu sien ap galvu. tad devāmies uz ēras mēģinājumu. godīgi sakot, vārdus nemācēju trijām dziesmām no četrām. bet kārtīgi izdziedājos un laikam iemācījos. šeit der teiciens, ka visam ir jānotiek dabīgi, tad tas arī ir efektīgi. un vispār nezinu vai tāds vispār teiciens ir. tad skatījāmies filmu - džonam takeram ir jāmirst. nē, filma nav par galināšanu. tā ir par to, kā meitenes izdomā atriebties puisim, kas visām meitenēm saka vienu un to pašu. vienvārdsakot, izmanto meitenes. bet bija smieklīgi un jauki. tad jau domājām iet gulēt līdz ieradās mūsu statoil bezmaksas piegādātājs. gājām viņām pretī un vilkači un tumsas briesmoņi mums nenāca virsū. stundiņu parunājām par tetovējumiem, dzīvniekiem, dzīvi, koncertiem... 


29.dec - koncerts.
atstāju viešņu guļam un dodos dziedāt. atkal uzlādēju pozitīvās emocijas un padziedu. atbraucot mājās vairs nav palicis daudz laiks līdz koncertam. mājās - trako māja. visi taisamies, tas ir, seši cilvēki. sataisamies smuki un dodamies. istabas biedrs un luīze ieņem pirmo rindu un koncerts var sākties. pārsteidzam visus ar to, ka mākām gan klusi, gan skaļi, gan jautri, gan bēdīgi dziedāt.

koncerts beidzas. braucam pa veikaliem meklēt sastāvdaļas picai. visu atradām, izņemot attīrītas garneles. tā nu bija bez viņām visa tā padarīšana. tad nu man bija tā privilēģija būt vecāku šoferim. ar luīzi migām ciet , tāpēc izdomājām aplīmēt manu kastes galdiņu ar krāsainiem līmpapīriem. līmējām līdz aizmigām. tad pulkstens 4:00 atskan zvans - čau. vari braukt pakaļ! mēs abas lecam automobīlī un braucam pakaļ kā vecāki vecākiem. izvizinam vēl pāris viņu draugus un dabūjam šokolādi par to. un ātri, ātri atkal esam savā migā un guļam.


30.dec - suņa atvadas.
pieceļamies dienā. un lēnām sakrāmējam savu istabu. tad braucām uz valmieru. smuki līst un pēkšņi skrien suns. nejau es biju vienīgā, kas iekliedzās. arī mana luīze. kā jūs domājat, ko braucām darīt uz valmieru? ĒST! tā bijām picērijā. un nē, mēs neēdām picas. mēs ēdām kebabus. tas nebija tāds kā no statoil'a un man liekas, ka apkalpotāju vienkārši izvedām. prasījām, cik liels ir kebabs, cik maksā frī kartupeļi, cik daudz ir 100g kartupeļu un tā tālāk. līdz oficiante man apgāza ar roku salmiņu no glāzes. šausmīgi atvainojās un atnesa jaunu. es pat varēju jaunu izvēlēties pati. tādas ekstras. tad vakaru noslēdzām ar lieliem šķīvjiem un mazām "pļockiņām" šķīvju vidučos - saldajiem. tad devāmies oskaram, jurgenbergu kundzei un klārai meklēt dāvanas. visu to atradām un uz autoostu lidojām. braucu pa kaut kādu pagaidu tiltu. bija bail un jutos nedroši. vienīgais, ko varēju pateikt bija - ej tu nost!  piebraucam pie autoostas un tur redzot, ka tievam vīrietim un pilnīgai sievietei ir bērniņš. sākam runāt par to, vai pēc dzemdībām sieviete paliek pilnāka ar mīlestību vai arī tievāka? tad iegājām autoostā un pavērās briesmīgs skats - bomžuki pilns. nepatīkami. tad pavadīju savu luīzi! un devos viena pati mājās. lija lietus, skanēja skumja mūzika un likās, ka nevar vairs skumjāk būt. tad biju mājās. skatījos filmu - ne pavisam brunču mednieks. vienvārdsakot, filma par labu cilvēku. 


31.dec - pēdējā 2011.gada diena.
jaukas brokastis. un tad otrais ģimenes vecākais saka - piezvani zanes vecaimamma un uzprasi kā žāvētas cūkas galvas ādu jātaisa. tas tiek noskaidrots. un visa diena paiet istabas kārtošanā. starpcitu, to jau izdomāju 30.dec vakarā, jo ir kaut kas jāsaņemās. tagad viss izskatās priecīgāk, kārtīgāk, plašāk... āāā, un kad kāds pie tevis ciemojas, rodas labas idejas. piemēram, ideja par to, ka vajag divvietīgu matraci koka ietvarā. 


tā nu esmu visu izstāstījusi līdz šīm brīdim. skaisti snieg. jāsaka tā - snieg kā pa ziemassvētkiem. viss smaržo pēc svētkiem, top apņemšanās saraksts, miers, dzied rihards lepers, blakus istabā skan bum bum... viss ir tā, kā mūsmājās pirms svētku vakara. 


mana beidzot ir notebook jeb blogbook. paldies tev, luīze!




vēlu  jaunajā gadā - īstu draugus un ģimenes mīlestību!




elza

viens, viena, vieni.

akvārijs ar mandarīniem un latviešu mūzika.
mani svētki latviskā garā. 


šodien tāda mīļa sajūta pārņēma. ko tikai šodien neredzēju un nedarīju, tas ir, ko es redzēju un ko darīju. piemēram, skatījos kā draudzene mazgā matus, klausījos kā otra draudzene skaita ātri vārdus, nekontrolēti slīdēju pa ledainu ceļu, domāju daudz domas, paliku viena, bet tajā pašā laikā ar daudziem kopā, biju baznīcā, izjutu dīvainas sajūtas...


bet aizdomājos atkal par to pašu. saistībā ar baznīcu. šoreiz biju siltā, mājīgākā... bet nevar salīdzināt, jo būtība ir viena. kaut kā dīvaini liekas, ka cilvēki baznīcā visi ir tik jauki, mīļi, gaiši... bet izejot no tās mainās. gļēvi un sekli. tā jau ir melošana sev. 


lai nu kā, nemāku aizslēgt savai mājai durvis, jāceļ barikādes!


elza

labi, ka mums nav kaimiņi

man nepatīk, ja ziemassvētku dziesmas skan kaut kādā remix'a veidā.

tad vairs nav tā sajūta un ir kārtējā bum bum mūzika. 

par ziemassvētkiem. 

man tie jau sākās 23.dec. bet īstajā dienā bija kaut kā mierīgi. nu tiešām bija pārņēmis miers. rīts kā rīts. tad devos ar savu istabas biedru un blakus istabas biedreni uz mēģinājumu. mazs mēģinājums un aidā uz baznīcas torni spēlēt ziemassvētku dziesmiņas. tā jau ir palikusi par neatņemamu svētku tradīciju. šoreiz nebija tik auksti kā citus gadus. tad bija dievkalpojums. sēžot un klausoties mācītājā, sapratu, cik tas patiesībā ir ģļēvi tikai ziemassvētkos nākt uz baznīcu. tā samāksloti liekas. tad braucām mājās un sadedzām svecītes eglītē. maza apdāvināšanās un jau devāmies uz īsto svētku svinēšanas vietu. un bija kā vienmēr, bet ne sliktāk. no sākuma ēšana, tad sarunas, smiekli, vecāsmammas mīklas un uzdevumi, sarunas, dāvanas, sarunas... nu tāda silta sajūta. 

ja ziemassvētkos tiek uzdāvinātas tumbas, tad mājās ir mūžīgā ballīte!

jā, man bija izdevušies svētki un tie turpinās! 

elza

viļņu labdarība

šodien uzvedos kā jaunībā. 
atkal klāt jau ir nakts un top mans ieraksts šeit.
šoreiz par divām dienām. par manām spožākajām atmiņām no tām.


22.dec.
labdarības diena. 
rīts sākās ar domu - kāds varētu būt iemesls neiet uz skolojošo iestādi? 
domāju, domāju. līdz neizdomāju un devos. protams, nokavējos. bet ko nu par to.
sataisījām dāvaniņas un braucām pie pensionētajiem skolotājiem.tik superīgi bija.
divas no skolotājām neatvēra. divas atvēra. bet "neatvērējas" arī netika apbižotas.
atstājām izpušķotos priežu zariņus  un apsveikumus durvīs un devāmies tālāk. 
pirmā "atvērēja" bija ļoti pārsteigta un iedeva končas. pie otrās bija visbailīgāk braukt,
jo tautās runāja, ka šī tantīte nemaz nelaiž nevienu iekšā. piebraucam pie mājas. pagalmā divi traktori, pirtiņa... ejam klauvēt. atskan smalka, čiepstoša balss - kas tur ir? kas tur ir? zane tāda - cccccciiilllvēki (smejoties). tad tantīte saprata, ka viss ir labi un atvēra. teica, ka gaidīšot vēl ciemos. tad izrādes mēģinājums un koncerts. pats jaukākais bija tas, ka vietā, kur uzstājāmies, nemaz nezināja, ka mēs dziedāsim. tā nu nodziedājām pēdējās un izskatījās, ka cilvēkiem patika. pārsteiguma moments bija tas, ka saņēmu puķes. nebiju gaidījusi, bet patīkami. 


23.dec.
pirms svētku diena.
jā, jā atkal nokavējos. ienāku klasē pirmais teikums no elīzes - vai tad pēdējā dienā arī ir jānokavē? tad fiksi izdomājām ziemassvētku priekšnesumu. kas bija - ar visu ķermeni jāuzzīmē vārds - ziemassvētki. ja tas nebija vislabākais priekšnesums, tad vissmieklīgākais gan. visa tā liecību padarīšana. un pēc tam ar meitenēm uz kafejnīcu. secinājām, ka ar puisi uz šejieni nevar nākt. divas iespējas vai nu tu izgāzies, vai arī ļoti izgāzies. tad braucu mājās. pagulēju. un vakarā braucu baltos vilnīšus jūrā skatīties. 
vienvārdsakot, man patīk, ka man dāvina puķes. tagad mans vārds ir sniegos ierakstīts gan pie jūras, gan uz mana automobīļa. un bija forši. smuki sniga. beidzot ir ziemassvētku sajūta!




tik ātri pagāja pirms svētku nedēļa. ir jau ziemassvētki klāt!


svēcisku (tāds vārds nav) rītu, mieru mājās, slidīgas gaitas uz baznīcu un siltus ziemassvētkus!


elza

ģipšana šuba

beidzot esmu tīra pēc šodienas izpriecām.
sāp trīs pirksti atkal no ģitāras spēlēšanās.
bet priecīgā ziņa ir tāda, ka sāp mazāk.
nu mazāk nekā no sākuma. pozitīvi.


par šodienu. 
mazlietiņ' pietrūka, lai būtu aizgulējusies. bet piecēlos. 
nokavēju mazliet no matemātikas, bet šodien kaut kā visas meitenes nokavēja.
migu ciet. tāpēc gāju pastaigāties, lai nenāktu miegs.
tad gāju ar gvido pastaigāties un uzskrējām bioloģijas skolotājai, kura gribēja, lai izlabojam darbu. tas ir, lai gvido izlabo. tā matemātikas stundā to darījām. 
vēl bija lekcija par izbraukšanu strādāt, mācīties... haris visu smuki izstāstīja. 
tad diena ritēja. viss superīgi. līdz sākās klases pasākums. 
taisījām no ģipša apļus. viss bija ģipšains, netīrs, pļeckains... bet tīīīk superīgi nebija bijis sen.




tas bija īsumā par dienu. 
šausmīīīgs nogurums no šīs dienas.


alise atsūtīja bildi no senas, senas pasēdēšanas.
mazliet sasmējos. tādas bildes nevar nekur publicēt. 


rīt būs gara diena!
labdarība, mēģinājumi trīs, koncerts un tad, lai sākas pelnītā atpūta!


saldu miegu!




elza

wake me up skapī

mums te mājās jau otro vakaru ir cieņā green day - wake me up when september ends. 
es spēlēju, pārējie dejo, dzied, klausās... tāda jauka kopības sajūta.


par šodienu tā īsumā. šausmīīīgs miega trūkums pirmajās trīs stundās. 
tās bija svešvalodas.
tad sekoja ķīmija, kurā nekas nenotika, bet mēs runājām par mūsu, 
elīzes un manu, tripu.
velo tripu, kurā devāmies pagājušajā vasarā. tāāādas atmiņas ir tikai
mums un tās ir lieliskas.
ja pats to visu nepiedzīvo, tad nesajūt ne mazumiņu tā prieka, dusmu,
enerģijas trūkumu, kas
ir šajā procesā. bet mums ir palikušas tikai tās labākas atmiņas. prieks.
tad fiziskā fizika bija.
kontroldarbiņš. kaut kā šoreiz visu sapratu, par ko ir liels prieks. ir 
tikai viena problēma.
vienmēr, kad es visu saprotu, novērtējums nav tāda, it kā es būtu 
visu sapratusi. kaut kā tā.
tā un šitā diena turpinājās. aizbraucu pie mammas uz darbu. atkal
trāpiju svētku svinēšanā.
tad žetona mēģinājums. kā vienmēr jautri, neizturami, bet labi. 




zvanu mammai - čau! uzmini, kur es esmu? viņa - (klusums). es - nu mini! viņa - nezinu. es - skapī! viņa - ko tu tur dari? es - neko. sēžu! 
andrītim teksts - kas te, kas te? un tad visi sāk dziedāt - es te kastē, es dzīvoju te un re kur mana pase.
alisei teksts - sesks alā! visu interpretācija  - sekss alā, sekss slazdā, sesku seksiņš sesku slazdā, seksiņš slazdu alā, sekss sesku alā.
zanei teksts - es varu, varu. un sākās dziesma  - es varu, varu, varu. tu vari, vari, vari, mēs varam, varam...


āāā, un nekad nepērciet cietu kartonu priekš dāvanu kastes taisīšanas, nežēlīgi sāp rokas no locīšanās.
labāk paņemt kurpju kasti un smuki aplīmēt.


draugi, jāsāk pastiprināti domāt par svētku dāvanām mūsu mīļajiem un tuvajiem,lai viņus iepriecinātu...






elza

parasti ēd flekšus un otram kaut ko iebarini.

ārpusē ir kaut kāda vētra un godīgi sakot, ir šausmīgi bailīgi un vēsi.
bet ko nu par to.


šodiena. kārtīgi izgulējos pēc aktīvajām brīvdienām. skolā gāja mierīgi.
starp mēģinājumu un skolu ar zani braucām pie manis un dziedājām ziemassvētku dziesmas.
atkal tā svēciskāk (tāds vārds nav) palika. uzjundīja svētku sajūtas...
kārtējā diena, kad ar skolas biedriem kārtīgi pajautrojāmies, jaundarinātus vārdus radījām, piemēram, drinkings, fightings, riverings, glābings, dusmings... jautri.


un sāku domāt par to, ka cilvēki daudz ko pārprot no pārāk mazas informācijas. ir informācijas trūkums un uzreiz tiek kaut kas secināts. piemēram, ja ģimene veikalā pērk rollton'us un to kāds redz vismaz divas reizes, uzreiz visiem ir skaidrs, ka šī ģimene neko citu neēd. vai arī kaut kas ir noticis, piemēram, krūmiņu ģimenes jaunākā meitiņa staigā ar zilumu uz rokas, tiek secināt, ka viņu mājās sit.
nu kaut kā mazliet muļķīgi. 
piemēram, man tā sanāca, kad pateicu, ka neskatos labdarbībai veltītos raidījumus. un cilvēki secina, ka es neziedoju un man tādas lietas nepatīk. bet tā nemaz nav. vienkārši es pārāk tam visam procesam jūtu līdz un galu galā ir jāraud, daudz jādomā... un nereti rodas nevis patīkamas sajūtas, bet gan pārmetošas un sliktas. 


šodien atcēlās divi ziemassvētku koncerti. no vienas puses - patīkami. būs brīvs laiks. no otras puses - kādam nebūs tā iespēja saņemt ziemassvētku sajūtu tieši no mums. bet viss notiek uz labu. 


un vēl kas. ja reti spēlē ģitāru, ļoti sāp pirksti. un visvieglāk ir iemācīties spēlēt green day dziesmu - wake me up when september ends.




apdomīgas darbības un labas domas!




elza

astoņdesmit santīmi papīra naudā

galvenais, lai reakcija pareizā. 
bet ja reperim sasien rokas, viņš var vēl citiem parādīt savu mākslu? 
jo vairāk no sirds, jo skaistāk.
tas tāds ievads divdiennieka stāstam, domu graudiem, pārdomām...


fonā skan džezs. un aidā - enerģija ieplūst un tā jauki paliek. 
sestdiena un svētdiena bija kā divas krāsu gammas.
viena - koša, spilgta. otra - neitrāla, blāva.
sestdiena = ballīšu diena.
vienas svinības notika mājās. tā tad, pirms patīkamā kaut kas
ne tik patīkams. mājas kārtošana, lai gan arī tajā
ir patīkamā daļa, tu esi saņēmies un tava
māja ir kārtīga, sakārtota.
bet nu jā. kad viss ir sakārtots, sākas balle un viss, kas ir
saistīts ar ballēšanos, viesu uzņemšanu, ēdienu...
balle par godu vecākiem. nu tādas siltas,
mīļas sajūtas. arī dāvanas
bija jaukas. it īpaši šūpuļkrēsls. iesēžoties viņā, vienkārši
paliek tik labi un miegaini, ka liekas, ka nekur
citur nav labāk. paballējos mājās un tad
devos uz nākamo balli.
tur jau viss notika aktīvāk. pati došanās uz turieni jau bija
dikti aktīva. tā tad, liels, dubļains kalns uz leju.
pa kuru varētu sļūkt dubļu sacensībās.
bet nu nekas. visi dzīvi.
bija gan ēdiens, gan jautrības dziras, gan dejas, gan smiekli...
nu bija viss, kas ballītēm piedienas. arī ballītes
action bija. kā vienmēr biju viena no 
pēdējām viešņām, kas
pameta viesības. bet bija tā vērts. lai gan ilgojos pēc savas
gultas.  un protams no rīta negribēju no tās
kāpt ārā. un jā, tā arī sākās svētdiena, 
kas nav nemaz aktīva.
visu diena viena liela gulšņāšana. bet kā senie latvieši saka -
svētdiena ir svēta diena, kad neviens nestrādā.
tad nu es šodien rīkojos pēc visām
tradīcijām - atpūtos.


tagad par speed endurance (ātruma izturība). 
pirms nemeklēju informāciju par šo tēmu. domāju, ka tas ir vārdu salikums. respektīvi, vajag trenēt ātrumu un izturību. tas ir gandrīz vai saliktenis - ātrumizturība. ir jātrenē izturība priekš ātruma un ātrums priekš izturības. nevienā skaidrojošajā vārdnīcā jūs neatradīsiet šim vārdu salikumam izskaidrojumu. bet palasot dažādus rakstus uzzināju, ka spēku un izturību var trenēt un uzlabot, bet ātrums ir vairāk dabas dota lieta. spēku var uzlabot par 350%, izturību par 650%, bet ātrumu tikai par 20%. 
maliet info.


izturība ir spēja veikt kādu sportisku darbību ilgāku laiku bez pārmērīga noguruma.
muskulatūras ātrums ir muskuļu šķiedru spēja sarauties ļoti īsā laikā.

bet šajā gadījumā tas nav tā. patiesībā ātruma izturības mērķis ir pagarināt laiku, kādu pie maksimālā ātruma var saglabāt. vienkāršāk sakot - pēc iespējas ātrāk dabūt maksimālo ātrumu un to saglabāt ilgāku laiku. 

sākums nenopietns, beigas nopietnākas!
viss kā nākas!


ja mamma ienāk ar iepirkuma maisiņiem un saka - es tev nopirku kaut ko jaunu.
uzreiz nevajag priecāties un sadomāties nezin ko, jo var gadīties, ka tas ir tualetes mazgājamais līdzeklis! 


elza

no way. go away.

johnny cash - the little drummer boy - mana ziemassvētku dziesma. 
brīdinu - šeit būs brainstorm'iņš par visu, kas vien skraida pa galvu.


sākšu ar to, ka manā iestādē, kurā visi ir iespundēti vismaz uz 9 vai 12 gadiem, ir jauna zvana skaņa. vairs nav - trrrrrrrrrrrr! trīs dienu laikā bija trīs varianti. pirmais variants - izklausās pēc kosmoskuģa vai pēc kara sākšanās. otrais variants - izklausās tā, it kā skolā ienāktu kāds orķestris un spēlētu. trešais variants - ideāls. aptuveni tā - tam tam tī ti tī ti ti ti tī, ziemassvētku noskaņās... visi uzreiz priecīgāki un smaidīgāki.


ja pēc bioloģijas stundas ir ļoti labs garastāvoklis, tad cilvēkus, kuriem ir īsas kājas un garšs rumpis, sauc par embrijiem un tos, kuriem ir sataisītas zirgastes vai "čupčiki" par zigotām.


šodienas viena no atziņām - ja esi izlasījis uzdoto literatūras grāmatu, ir interesantāka nākamā stunda, jo zini par ko iet runa... un skolotāja pat brīnās, kāpēc tik ātri paiet mācību stunda, jo beidzot kāds viņai atbild un ir ieinteresēts.


nākamā - ja tavai mammai ir bijuši svētki, tad zini, ka cienastu viņa arī nes uz savu darba vietu. droši vari apmeklēt mammas darbu, lai iekostu, ko garšīgu. un vēl par mammām. ja mammai ir atlaižu lapa kādā veikalā, ej parunā ar viņu par atlaidēm, jo, iespējams, iegūsi savā īpašumā lietas, kuras ir par zemākām cenām un nemaz tev nav tik nepieciešamas.


šodienas koncerta apmeklējums. koncerts par godu ziemassvētkiem. no sākuma uzstājās mūsu kaimiņvalsts, igaunijas, viesi. bērni stāv kā bērzu birzīte. visi sastinguši un nopietni. bet kad kāds sajauca kādas notis, visi atvēras un sāka smaidīt kā maija saulītes. un tieši tie brīži visvairāk palika prātā. vispār igauņu valoda ir tik superīga. vienīgos vārdus, kurus sapratu bija - piparkōki un jesus. bet vislabāk patika vienas dziesmas piedziedājums, kurš beidzās ar vārdu - natuke. viņi tik skaidri izdzied visus  - ooo, kolooo, rollooo, molllo... tad dejoja mūsējie. nu skaisti. aktīvāki nekā igauņi. 


mājās esot, sāku domāt par savu kaķi. tagad mājās ir viens suns un kaķis jau tā ir naidīgā pozīcijā pret viņu. bet būs vēlviens šunelis. vai kaķis būs jāved uz dzīvnieku stenčiem? 


vai nu es neesmu pieradusi, vai arī man ir vienkārši dīvaina garšas izjūta, bet man negaršo kafija par ko ir priecīgs otrais vecākais manas ģimenes pārstāvis, jo šovakar uztaisot kafiju, vīlos šajā dzērienā. man garšo šķīstošā kafija, kas laikam nemaz neskaitās kafija. 


tagad tiek skype's tramdīts, jo notiek aktīva ziemassvētku dziesmu sūtīšana. 




plkst. 2:22. godīgi sakot, mans mīļākais pulksteņlaiks aiz 22:22. 


rīt dubultsvētki. nē, triosvētki, vai arī kā lai to nosauc, kad trīs cilvēkiem vienā diena ir svinības! 


ļoti laba sajūta, ka ir beigušās šīs nedēļas darba dienas un vēl nepilna nedēļa līdz pelnītai atpūtai, koncertiem, svētkiem...


elza

kā stipra tēja.

godīgi sakot, vecāku šoferim būt nemaz nav tik jauka padarīšana. tev ir jāgaida, kamēr tavi vecāki kārtīgi atpūtīsies un tu tikmēr mēģini meklēt ko padarīt, lai neaizmigtu un darītu kaut ko lietderīgu. bet tas tā, ja salīdzina ar to, ko vecāki ir darījuši mūsu labā?
par dubultsvētkiem. vai ir jauki, ka vārda diena un dzimšanas diena ir vienā dienā? kad esi mazs - nē. kad esi jau pieaugušais - jā. jo, manuprāt, kad esi bērns, tev ir svarīgi, lai ir vairāk ballītes, dāvanas, pārsteigumi... un katrs mazais grib vairākus vārdus, lai būtu vairāk visas padarīšanas, kas ietilpst svinībās. bet kad esi jau pieaugušais, tas vairs neliekas tik īpaši. tu sāc svinēt tikai apaļās jubilejas, bet tās pašas svini negribot un tikai tāpēc, ka ir cilvēki, kas tevi apsveic un tu jūties pateicīgs viņu priekšā. tāpēc uzaicini viņus pie sevis un rīko balli! kaut kā tomēr muļķīgi. 
atkal novēroju dīvainu reakciju. cilvēki ir stesojuši, nervozējuši, sasprindzinājušies, uztraukušies pirms kāda pārbaudījuma, kad pārbaudījums ir galā, sākas smiešanās, ākštīšanās, muļķošanās. tā ir kaut kāda nervu, stresa pazušanas reakcija? bet katrā ziņā jauka reakcija. šodien piedzīvoju un nesūdzos.
man noteikti kā daudziem citiem nav ziemassvētku sajūtas, jo nav sniega. bet atradu lielisku veidu sajūtas radīšanai - mandarīni, piparkūkas, kakao un ziemassvētku dziesmas. patiešām iedarbīgi. 


nu re. raksts ir galā un vecāki arī zvana! 
esmu gaidīšanas laikā izdarījusi kaut ko lietderīgu!
beidzot pelnītais visas nedēļas miegs ir klāt un rīt jau piektdiena!


smaidam un priecājamies par visu labo, kas notiek mums apkārt!


elza

miegaina prioritāte

nina simone - trouble in mind. laikam tā ir dziesma, kas mani raksturo šobrīd un arī tagad skan. kaut kā pēdējā laikā, pēdējās nedēļas laikā, esmu sākusi klausīties klasisko, džeza un meditatīvo mūziku. ir sācies tāds  - pirms svētku saņemšanās laiks. mani svētki sākās jau no rītdienas, tad sestdiena un svētdiena, ceturtdiena un piektdiena... un jau ne svarīgākie, bet gan sirsnīgākie, ģimeniskākie svētki klāt! 


manuprāt, ikvienam ir jāizvirza sev prioritātes. dzīvē, ikdienā, ikminūtē (tāds vārds nav)... katrai lietai un darbībai ir jāatvēl laiks un piepūle. bet priekš sevis noderīgākajam un nozīmīgākajam tomēr visvairāk laiku vajadzētu veltīt. 

bet nu par šodienu. ar niekiem tu vari uzlabot pats sev ikdienu. piemēram, es šodien veltīju sev lielu krūzi ar saldo, šokolādīgo dzērienu. mazliet dod enerģiju, mazliet iepriecina... jo mums tik daudz apkārt ir negativitāte, dusmas... un aizrādot citiem, galu galā tu pats esi tajā "dusmu murskulī" un arī izplati negativitāti neapzinoties,ka to dari. un tomēr, citu prāt, negatīvajā dažkārt ir arī pozitīvais. piemēram, šodien tika "saslapināts" vēstures kabinets. no vienas puses - nejauki, slapji... bet no otras - beidzot kaut kas jautrs un izdomas pilns. vismaz varēja paslidināties. un vēl šodien nonācu pie secinājuma, ka cilvēkiem tomēr labāk patīk, ja citi kļūdās un tieši kļūdīšanās brīdī ir dabiski nekā tad, kad visu izdara perfekti bez emocijām.

kāpēc ir tā - tu esi gatavojies, piemēram, priekš ļoti svarīga darba, ieskaites un , ieraugot darba lapu, tur nav nekas no tā, ko esi mācījies, bet tava pirmā reakcija ir smiekli? patiesībā vajadzētu uztraukties. pavisam dīvaini, bet pozitīvi. 

jāsāk laikam kafijas ēšanas maratons. bezmiegs moka mācību dēļ. bet nekas. pavisam maz vēl līdz atpūtai! 

vēlu - pilnvērtīgu miegu un klusus kaimiņus!

elza

nē, tas nav labs nosaukums

par pieklājību un labdarību.

fonā - rokijs balboa un skan frāzes par kaušanos, cīņu un neko jauku. šoreiz pat domas neraisās par neko, bet kaut kas tomēr liek rakstīt (un nē, tas nav tapēc, ka es apsolīju kādam hokejriteņfanam, ka rakstīšu vismaz vienu rakstu dienā).

pieklājība.

pavisam vienkārša lieta - paldies un lūdzu. bet tomēr tik nozīmīgi un vajadzīgi. tieši tāpat kā labi vārdi. principā jau  - paldies un lūdzu - ir tie labie vārdi. tā ir pateicība un lūgums. pateicība vienmēr ir patīkama, ja tā ir pelnīta un patiesa. lūgums nevienmēr ir viegls un patiess. ir divu veidu lūgumi - tad, kad tev ir kaut kas vajadzīgs un tad, ka tev kāds kaut ko lūdz. parasti, ja patiešām kaut kas ir vajadzīgs, ir grūti lūg citiem palīdzību. lai gan citi lūgšanas iespēju izmanto savtīgi. lūdzot lietas, kuras paši ar piepūli varētu izdarīt vai iegūt. tā, kā, manuprāt, vajadzētu padomāt par šo divu mazo vārdiņu pielietojumu biežāk. paldies un lūdzu - nekad nebūs par daudz, ja tie būs teikti no sirds! 

labdarība.

darbība, kas liecina par to, ka gribi palīdzēt citiem. un palīdzēt netikai tad, kad tev ir labi, bet gan tad, kad tu apzinies, ka tev nemaz nav tik labi, bet ir kaut kas vairāk kā citiem un tu vari palīdzēt. piemēram, apciemot vecus cilvēkus, kuri ir vientuļi. lai gan šī situācija ir ļoti riskanta, jo šie cilvēki var uzskatīt to kā apvainojumu. var arī rīkot kādu pasākumu, bet ir jākārto daudzas lietas pirms tam, kas "nosit" prieku darboties tālāk. un tad tu nonāc fakta priekšā - tu gribi darboties labdarībā, bet patiesībā tas ir tik sarežģīti. bet es domāju, ka tas nemazina gandarījuma sajūtu pēc padarītā. tā, kā padomāsim arī par citiem, kuriem tik viegli un labi neklājas! 

rakstot kā vienmēr rodas jautājumi. kāpēc cilvēki kļūst "labi" un atceras par citiem tikai svētku laikā? kāpēc tiem, kuri nodarbojas savā brīvajā laikā ar kādām aktivitātēm, svētki paiet steigā, lai gan tas ir prieka, miera un gaišuma laiks? un kāpēc cilvēki vienmēr pamana slikto tikai kaimiņos, ienaidniekos, paziņās..., bet ne sevī pašā?

nu tā tāda viela pārdomām.

vēl mazliet tikai līdz ceturtajai adventei un gada gaišākajiem svētkiem!

elza

ķīmisks saulriets tumsā

šovakar kaut kā neierasti vēlu rakstu. tas dēļ ilgās mācīšanās.

domas šodien par cilvēku dīvainībām un mācībām.

kāpēc skolēni, noskanot zvanam no stundas, ātri, ātri skrien prom, lai gan viņu nākamā mācību stunda ir blakus kabinetā? lai aizbēgtu no nepatīkamās stundas vai vienkārši tāds reflekss, kurš pirmais aizskries, tas ilgāk stāvēs pie kabineta durvīm? kāpēc cilvēki bļauj, kad izslēdzas gaisma? no tā taču viņa neieslēgsies. tas arī noteikti ir reflekss, baiļu reflekss.

ikviens pēc skolas nodarbojas ar kādu aktivitāti. piemēram - mūziku, mākslu, sportu... kad tu pārnāc pulkstens 20:00 mājās un zini, ka tev ir jāmācās vēl diviem kontroldarbiem un jāpilda trīs mājas darbi, tev tam neatliek enerģijas un motivācijas. šeit atkal ir koks ar diviem galiem. nepiedalīsies aktivitātēs - nepilnveidosi sevi. nemācīsies - tava nākotne ir norakstīta. tad... ko lai izvēlas šādā situācijā? negulētas naktis? neapmierinātus vecākus, skolotājus? šim visam mūsdienās nepietiek ar 24h. 

mazs prieks par niekiem. šodiena - pelēka, piepildīta diena. ikkatrs dodas savās gaitās un domā savas domas. bet ir vērts, iepriecinot sevi, ieraudzīt sīkumus. piemēram - dabu... šeit mazs piemērs. 

bet nu gan ir jādodas gulēt. 

mierpilnus sapņus!

elza

savādāk. citreiz labāk, citreiz sliktāk.

šoreiz par kakao. tā, kā esmu kakao mīļotāja. katru vakaru tiek izdzerta vismaz viena krūzīte ar šokolādes brūno dzērienu.


mani izbrīnija tas - kas nu kuram ražotājam skaitās kakao?


vienas dienas laikā izmēģināju trīs veida kakao - anatols kakao, van kakao un nesquik. 


anatols kakao. cena ~ 75sant 100g. pulverītis - pelēcīgi brūns. smarža - miltu, kakao sajaukums. garša - nekāda, ne pēc kakao. pēc ūdeņmiltšokolādes kokteiļa.


van kakao. cena ~ 65sant 75g. pulverītis - baltas školādes brūnumā. smarža - šokolādes, kakao sajaukums. garša - pēc šokolādes, kakao, karstas šokolādes.


nesquik. cena ~ 95sant 200g. pulverītis - brūns. smarža - pēc nesquik, šokolādes. garša - pēc nesquik.


daudzvārdsakot, iesaku izvēlēties van kakao. garšo pēc kakao, kuru mums ir taisījušas vecmāmiņas.


pagatavošana vienai personai - viena krūzīte piens, divas tējkarotītes kakao, divas tējkarotītes cukurs.
pienu ielej katliņā un vāra visu laiku maisot. kamēr piens vārās, krūzītē sajauc cukuru un kakao. kad piens ir uzsildījis, tad to ar karoti pievieno krūzītē samaisītajam cukuram un kakao. krūzītes sajaukumu -  cukurs + kakao + piens maisa līdz izveidojas viendabīgs šķidrums. tad krūzītes saturu pievieno atlikušajam pienam katliņā, maisa un jūsu gardais kakao ir gatavs.


galvenais - visu laiku ir jāmaisa, lai nepiedeg un kakao un cukura jāpievieno pēc garšas. jautrāk to ir darīt divatā, tad maisīšanas, vārīšanas prieks ir divtik liels.


šodien tāds šokolādīgi karsts ieraksts! lai labi garšo!


elza

nākotnes černobiļa darinājumos

šo-rīt, šo-dien, šo-vakar galvā kā skudras skraida domas par trim lietām - černobiļu, handmad'inājumiem (pašu rokām darināto) un mācību - nākotne.

pārmaiņus skan bob marley un stevie wonder. dzērvenes bez pūdercukura un kakao. ja šīs ogas būtu augušas 1986.gada 26.aprīlī, vai tās būtu gigantiskas kā ķirbji? vai tās ēdot, cilvēks radiācijas ietekmē radītu savus pēcnācējus ar savādām ekstrimitātēm un iekšējiem orgāniem? lai arī cik tas būtu interesanti un vienlaicīgi baisi, 25 gadus pēc šīs katastrofas cilvēki brauc ekskursijās uz traģēdijas vietu un interesējas par briesmīgo notikumu. tur ir aizliegts dzīvot un pilnvērtīgas sekas vēl nav apzinātas. radiāciju varēja sajust pat 1700km attālumā, zviedrijā. kad katarastrofa notika, cilvēkus evakuēja tikai pēc 36h. lai tagad, pēc 25 gadiem, varētu doties apskatīties visu tuvāk, vispirms pārbauda - veselību. ir pilnībā viss apģērbs jānovelk un jāuzvelk turienes dotais. katram ekskursantam tiek iedoti dozametri (kas mēra radiācijas līmeni). pie sarkafāga lielākās plaisas radiācija šodien ir - 94 mikrorentgeni stundā, bet normāls rādītājs ir  - 0,18 mikrorentgeni stundā. sprāgušais reaktors bija ceturtais, bet 2000.gadā slēdza arī trešo, otro reaktoru slēdza pēc liela ugunsgrēka 1991.gadā un pirmo reaktoru slēdza 1996.gadā, kad tam bija beidzies derīguma termiņš. traģēdijas seku likvidācijā piedalījās 600 000 cilvēki, no tiem vismaz 6000 latviešu. tā, kā cilvēkus evakuēja tikai pēc 36h no tā brīža, kad uzsprāga ceturtais reaktors, ļoti liels cilvēku skaits uzņēma radiāciju. līdz šai dienai nav zināms cik daudz cilvēku gāja bojā. šodien tur ir palikuši tikai koki, krūmi, dzīvnieki... un produktus, kas ir auguši černobiļas teritorijā nevarēs lietot vismaz vēl 20 000 gadus. tas attiecas arī uz teritoriju 10km rādiusā ap reaktoru. skumji un ir vērts padomāt par to, kā mums ir veicies!

mēs ikviens domājam par ziemassvētku dāvanām saviem mīļajiem. tad nu es iedomājos par to, cik jauki ir saņemt pašdarinātu dāvanu. tu zini, ka paša gatavots ir no sirds. bet tomēr šai dāvanai ir jābūt īpašai un orģinālai. ja man uzdāvinātu, piemēram, tamborētu šalli, un es redzu, ka vismaz vēl 10 cilvēkiem ir tādas, es justos tā, it kā man būtu uzdāvināta dāvana no fabrikas. un ja tā padomā, tad ir fabrikas, kurās cilvēki patiešām visu rada ar savām rokām. šī man liekas ir tieši tāda pati situācija. tikai darbā ir iesaistīts viens cilvēks. tāpēc padomāsim, kā iepriecināt katru mūsu mīļo, tuvo īpaši,  lai dāvana būtu radīta tieši viņam!

un visbeidzot par nākotni. šoreiz nebūs runa par nākotni tādā izpratnē kā - profesija, ģimene, dzīve. bet gan par to - kāpēc skolā nav tāds priekšmets kā nākotne? ir taču vēsture, kas ir pagātne. jā, protams, ir vajadzīgs uzzināt par to, kas ir noticis agrāk. bet kāpēc arī neuzzināt, kā labāk rīkoties, lai viss izdotos nākotnē? es domāju, ka arī tas būtu noderīgi. lai veidotu nākotni ir vajadzīgs - sapnis! 

skanot elton john - can you feel the love tonight, kakao ir beidzies, vien dzērvenes vēl vitamīnus dāvā!

elza

iepazīšanās izmisums

saldrūgtens kakao vēderā  danco un domas kā sniegpārslas galvā dīdās un riņķo.

mani neliek mierā viens jautājums - kāpēc cilvēki meklē sev otras pusītes sludinājumos? es saprastu, ja nu galīgi itin nemaz nebūtu neviena cita iespēja, kā iepazīties. bet ir taču tik daudz iespēju. un galu galā, nav nemaz jāmeklē. labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu. nu lūk, šīs iespējas ir jāsaskata dzīvē, piemēram, uz ielas, kādā pasākumā, tramvajā, tirgū, izstādē, skolā... un šādu iespēju ir neskaitāmi daudz. tieši tāpēc arī vislabākie un aizraujošākie iepazīšanās stāsti ir negaidīti.

un vēl runājot par sludinājumiem. ir divu veidu grupas.

1. raksta sludinājumus ar tekstiem - meklēju mīļu, jauku, skaistu, gudru...
2. raksta sludinājumus ar tekstiem - izmisis vilks meklē viltīgu lapsiņu...

tās ir divas galējības. pirmais variants ir sekluma seklums, jo jebkurš, labi, gandrīz jebkurš, ir mīļš, jauks un tā tālāk. un otrs variants ir izmisuma izmisums. tas ir tad, kad jau vairs nezini vai gribi mīļu, skaistu... galvenais, lai ir.lai nu kā, katrs pats savas laimes kalējs. un katrā ziņā tas nenozīmē, ka ir jāmeklē visu laiku un "jāņaud" par to, ka esi vientuļš, neviens tevi nemīl un viss ir slikti. ir jāpriecājas par to, kas tev ir dots, par katru nieku un sīkumu, par cilvēkiem tev apkārt, par laikapstākļiem, par notikumiem... par visu skaisto. jo nevienam tu nepatiksi sabozies, īgns un sliktā garastāvoklī. priecīgi cilvēki pievelk priecīgus cilvēkus, bēdīgi cilvēki pievelk bēdīgus. 

ja gribi sev blakus tādu pašu īģņu, tad tikai uz priekšu - bēdāsimies, "činkstēsim", sūrosimies un pukosimies. būsim viens liels bēdu brāļu bars, kas viens otram uzgāž savas problēmas, kad jau pašiem ir problēmu tik daudz, cik cukurvatē cukura.

bet lai tā nenotiktu - smaidīsim, priecāsimies, iepriecināsim cits citu no tā paši kļūstot laimīgāki un mēģināsim gan savas, gan citu dzīves padarīt labākas! 

elza

pirmā diena šajā brīnumā

vienvārdsakot, lai gan nē! daudzvārdsakot... šodien izdomāju, ka vajadzētu kaut ko tieši šādu, lai izpaustos, mazliet saņemtos un vienkārši pastāstītu par labo un ne tik labo.

grigaļa balss fonā skan un domas rosās par to, kā gan cilvēks var būt tik aktīvs? bet ko nu par to.

dienas ritējums bija raits un iespaidiem pilns. ja no rīta, bija maza ledus kārta, rokas sala un viss bija pelēks, tad dienas nobeigumā jau bija baltā sniega sega klāt, kas nevien iepriecināja, bet arī mazliet sabaidīja. kāpēc sabaidīja? jo šoferim, kuram tiesības ir vien gandrīz četrus mēnešus, tas ir, man, nemaz nav tik pierasti, ka sniega pūkas lido "sejā", ceļa nav, jo ir balta strēle, pa kuru tev ir iespēja braukt pirmajam, kas neliekas tik vilinoši kā izskatās.

bet nu par šodienu. no rīta sajutos kā sētnieks. ne tas, kurš kopj ielas, bet gan tas, kurš taisa sētas, jo no rīta ar zani taisījām priekš žetonvakara mazo sētiņu, kas iznāca šķība, greiza kā ragana no pasakas "ansītis un grietiņa". tad devāmies uz iestādi, kur cilvēkus iespundē vismaz uz 12 gadiem.  kaut kāda melnā diena. divas reizes mūs apciemoja ātrā palīdzība. bet ko nu par slikto. lai gan turpinājumā arī būs mazliet. šodien radās jautājums - kā no vārda - veļa - var iznāk - gaļa-? bet re, var gan. stāsts par to, ka rakstot kontroldarbu, ne vienmēr visi domā par tekstu, ko diktē skolotāja. citi sapņo par pusdienām. gluži kā mans draugs kārlis, kurš ir burgeru un hokeja fans. un vēl kas... šodien saņēmām bildes no skolas fotogrāfēšanās. uz šo fotogrāfiju taisīšanas reizi bijām saģērbušies kā pirmklasnieki. šodien skatoties rezultātu, gribējās smaidīt. visi izskatījās tik priecīgi un mazi, lai gan sen jau 18. tad gaidot mēģinājumu, ar draugiem pasēdējām, patērzējām, "patējojām"... nu tā pa jauko.

sekoja ceļš uz mājām pa balto strēli, virzoties ar ātrumu - 50km/h.

tagad tiek baudīts dziesmots vakars. beidzot ir ziemassvētku sajūta. un redzamība arī labāka (tas ir par jaunajām mājbrillēm). biju pavisam aizmirsusi kādas gribēju un izvēlējos. bet pārliecinājos, ka mana izvēle ir bijusi laba.

jāsāk domāt par ziemassvēktu dāvanām, draugi! 

sniegpilnu ziemassvētku gaidīšanas laiku! 

elza