iztēloties kāds būs nākamais gads, kas vairs nemaz nav aiz kalniem. pāris stundas un mēs būsim tur. tā kā mani bija apciemojis nerakstīšanas sliņķis, kas bija atnācis kopā ar prieka, labu emociju, piepildījuma sliņķi, es nerakstīju sešas dienas, naktis, diennaktis...
26.dec - draudzības diena.
viss sākās ar to, ka biju palikusi mājās viena ar kaķi un suni. kā tagad saka - biju sēne un dzīvoju pa māju. kaut ko piekārtoju, slinkoju, atpūtos... līdz bija laiks mazballītei. viņas ieradās pie manis ar miera pīpi, sarkano, karsto dzērienu, dzirkstošo un kripatiņu keksiņiem. tā nu baudam viena otras klātbūtni, uzticību un atbrīvotību līdz liktenis nemanot mūs ir ievicis savās skavās. un mēs sēžam dubļainā žigulī un traucamies cauri mežam. ja man jautātu, vai bija bail - protams. bija aukstas kājas, daudz spiedzieni, gribēšana ārā kāpt, smiekli... bet forši.atgriežamies mājās - nesam malku, ēdam gaļas maizītes, dzeram tēju... un galu galā guļam divguļamajā gultā un imigrantu gultā.
27.dec - "L" meitenes.
par 27.dec stāsts ir tāds. 26.dec domāju par to, ka notiks viss tā, kā ir bijis visus šos trīs gadus. bet tad man atraksta vēstuli - es tomēr būšu pie tevis. es domāju ierasties rīt.
rīts - pieceļamies visi, arī sunis un kaķis. pabrokastojam un gaidam lēnu un luīzi. devos uz veikaliem iegādāties manai 27.dec viešņai dāvanu. secināju, ka nopirkt lietderīgu dāvanu ir ļoti grūti. bet tomēr kaut kas man izdevās - sulas spiede, apelsīni un mīļrāmītis ar bildi.pirmā ierodas - luīze. patīkama satikšanās. braucam pie manis un izmēģinam manu dāvanu viņai - sulas spiedi - maza, zila... pirmo spiežam - apelsīnu. traki skāba un oranža sula. otro - mandarīnu. maigāka un dzeltenīgāka sula. trešo - hurmu. durļķaina un gabalaina sula. tā nu abas ākstoties sagaidām mazo šuneli - lēnu. te, bilde ar lēnu un klēru.
tā nu ar luīzi paspēlējāmies ar mazo un skatījāmies filmu - blēži. filma par to, kā puiši špiko. un tas nav tā - lapiņas penālī... tur ir plāni un viss ir nopietni. iesaku noskatīties.
28.dec - dziedošs kebabs.
gurdens rīts, jo nakts sarunas ieilga. pabrokastojam, lecam zilajā skaistulē un dodamies ekskursijā pa saulaino mazsalacu. velna alai un skaņajamkalnam tomēr vēljoprojām ir sava burvība. ja mums, mazsalaciešiem, atbalss neliekas nekas īpašs, tad citiem gan. tā tad, izbļaustījāmies un izbaudījām skaisto dienu. tad savai draudzenei iemācīju taisīt rokassprādzīti. jā, viņai izdevās un tas nekas, ka viņa viņu sien ap galvu. tad devāmies uz ēras mēģinājumu. godīgi sakot, vārdus nemācēju trijām dziesmām no četrām. bet kārtīgi izdziedājos un laikam iemācījos. šeit der teiciens, ka visam ir jānotiek dabīgi, tad tas arī ir efektīgi. un vispār nezinu vai tāds vispār teiciens ir. tad skatījāmies filmu - džonam takeram ir jāmirst. nē, filma nav par galināšanu. tā ir par to, kā meitenes izdomā atriebties puisim, kas visām meitenēm saka vienu un to pašu. vienvārdsakot, izmanto meitenes. bet bija smieklīgi un jauki. tad jau domājām iet gulēt līdz ieradās mūsu statoil bezmaksas piegādātājs. gājām viņām pretī un vilkači un tumsas briesmoņi mums nenāca virsū. stundiņu parunājām par tetovējumiem, dzīvniekiem, dzīvi, koncertiem...
29.dec - koncerts.
atstāju viešņu guļam un dodos dziedāt. atkal uzlādēju pozitīvās emocijas un padziedu. atbraucot mājās vairs nav palicis daudz laiks līdz koncertam. mājās - trako māja. visi taisamies, tas ir, seši cilvēki. sataisamies smuki un dodamies. istabas biedrs un luīze ieņem pirmo rindu un koncerts var sākties. pārsteidzam visus ar to, ka mākām gan klusi, gan skaļi, gan jautri, gan bēdīgi dziedāt.
koncerts beidzas. braucam pa veikaliem meklēt sastāvdaļas picai. visu atradām, izņemot attīrītas garneles. tā nu bija bez viņām visa tā padarīšana. tad nu man bija tā privilēģija būt vecāku šoferim. ar luīzi migām ciet , tāpēc izdomājām aplīmēt manu kastes galdiņu ar krāsainiem līmpapīriem. līmējām līdz aizmigām. tad pulkstens 4:00 atskan zvans - čau. vari braukt pakaļ! mēs abas lecam automobīlī un braucam pakaļ kā vecāki vecākiem. izvizinam vēl pāris viņu draugus un dabūjam šokolādi par to. un ātri, ātri atkal esam savā migā un guļam.
30.dec - suņa atvadas.
pieceļamies dienā. un lēnām sakrāmējam savu istabu. tad braucām uz valmieru. smuki līst un pēkšņi skrien suns. nejau es biju vienīgā, kas iekliedzās. arī mana luīze. kā jūs domājat, ko braucām darīt uz valmieru? ĒST! tā bijām picērijā. un nē, mēs neēdām picas. mēs ēdām kebabus. tas nebija tāds kā no statoil'a un man liekas, ka apkalpotāju vienkārši izvedām. prasījām, cik liels ir kebabs, cik maksā frī kartupeļi, cik daudz ir 100g kartupeļu un tā tālāk. līdz oficiante man apgāza ar roku salmiņu no glāzes. šausmīgi atvainojās un atnesa jaunu. es pat varēju jaunu izvēlēties pati. tādas ekstras. tad vakaru noslēdzām ar lieliem šķīvjiem un mazām "pļockiņām" šķīvju vidučos - saldajiem. tad devāmies oskaram, jurgenbergu kundzei un klārai meklēt dāvanas. visu to atradām un uz autoostu lidojām. braucu pa kaut kādu pagaidu tiltu. bija bail un jutos nedroši. vienīgais, ko varēju pateikt bija - ej tu nost! piebraucam pie autoostas un tur redzot, ka tievam vīrietim un pilnīgai sievietei ir bērniņš. sākam runāt par to, vai pēc dzemdībām sieviete paliek pilnāka ar mīlestību vai arī tievāka? tad iegājām autoostā un pavērās briesmīgs skats - bomžuki pilns. nepatīkami. tad pavadīju savu luīzi! un devos viena pati mājās. lija lietus, skanēja skumja mūzika un likās, ka nevar vairs skumjāk būt. tad biju mājās. skatījos filmu - ne pavisam brunču mednieks. vienvārdsakot, filma par labu cilvēku.
31.dec - pēdējā 2011.gada diena.
jaukas brokastis. un tad otrais ģimenes vecākais saka - piezvani zanes vecaimamma un uzprasi kā žāvētas cūkas galvas ādu jātaisa. tas tiek noskaidrots. un visa diena paiet istabas kārtošanā. starpcitu, to jau izdomāju 30.dec vakarā, jo ir kaut kas jāsaņemās. tagad viss izskatās priecīgāk, kārtīgāk, plašāk... āāā, un kad kāds pie tevis ciemojas, rodas labas idejas. piemēram, ideja par to, ka vajag divvietīgu matraci koka ietvarā.
tā nu esmu visu izstāstījusi līdz šīm brīdim. skaisti snieg. jāsaka tā - snieg kā pa ziemassvētkiem. viss smaržo pēc svētkiem, top apņemšanās saraksts, miers, dzied rihards lepers, blakus istabā skan bum bum... viss ir tā, kā mūsmājās pirms svētku vakara.
mana beidzot ir notebook jeb blogbook. paldies tev, luīze!
vēlu jaunajā gadā - īstu draugus un ģimenes mīlestību!
elza
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru