rītdiena.

laika rādītājs jau rāda 3:00, ir otrā advente, krīt jeb līst sniegs un es vēl neguļu.

kāpēc? 

ir pienācis tas brīdis, kad es esmu mājās un mēģinu neaizmigt, bet mani vecāki atpūšas.

un šajā brīdī es atceros to, kā es agrāk biju pretējā situācijā.

esmu paspējusi palasīt grāmatu, noskatīties filmu, pagleznot un padarīt vēl dažādus sīkumus.

kā vēl aizbiedēt miegu? 

par ko ir šis ieraksts?

nejau par mani. bet par situāciju, kad jebkurā brīdī jūs varat nonākt mainītās lomās.

dariet labu un domājiet labu!

elza.

runā ar sevi.

ir pagājis kāds laiks kopš šeit neesmu rakstījusi par savām domām, ikdienu, idejām, priekiem, bēdām... gandrīz gads. bet šī diena bija notikumiem pilna un vedināt vedina uz izteikšanos rakstiski.
galvenais šīs dienas mans varoņdarbs - atklāju skriešanas sezonu. nekad nebūtu domājusi, ka tas tomēr ir tik superīgi. kaut kā skolā iedzītā nepatika pret "garajiem gabaliem" vilkās līdzi līdz šai dienai. bet tad atlika tikai pienākt dienai, kad gribas izvēdināt galvu un man jau vakarā bija kājās botes. visas tās atrunas - ir auksts, nav apavu, tāds vējš, man nav laika u.tt. vienkārši jāmet pie malas. var skriet ar parastākajām kedām un vajag tikai silti saģērbties. patiesībā pats grūtākais ir saņemties. lai arī cik dīvaini neliktos, labs iemesls, lai skrietu ir slikta diena. skriešana tiešām palīdz un sakārto visu pa plauktiņiem.
no filazofiskās puses mazliet. neņēmu līdzi ne telefonu, ne jebkādu mūzikas iekārtu. no sākuma domāju - būs garlaicīgi. bet izrādās - nē. neapzinoties skrienot, tu runā ar sevi. tieši tā - dzirdi balsi galvā, kas izrādās ir tava un pļāpā par to, kas tevi nomāc. un galu galā, kurš gan mūs labāk sapratīs, ja ne mēs paši. pluss tam, ka nav mūzikas līdzi - tu dzirdi putnu čivināšanu, vēju, ūdens čalošanu, lapu čaboņu u.tt. skrien un saproti, ka viss vienkāršais ir ģeniāls. tev kājās ir botes, mugurā apģērbs tik, cik lai būtu silti un viss. esi tu un daba. un ir patiešām labi. daudzi mani draugi skrien pa rīgas ielām, bet skrienot cauri mežam, gar upi, pa gravām, gar pļavām ir pavisam cita sajūta. 
it nemaz nenožēloju, ka vienu savu sporta zāles treniņu iemainīju pret stundiņas skrējienu dabā. iekštelpās diži daudz neko neredzi, bet skrienot ārā, pēkšņi ieraugi kādas tik puķītes visapkārt, cik forši ir ieelpot priežu meža gaisu, kā saule riet, kā izskatās daba tev visapkārt u.tt.
pluss vēl labs atklājums - vispirms vajag izdomāt, kur skriesi, un turēties pie šīs domas. runājot ar sevi, nepakļauties tai iekšējai balsij, kas saka - eu, skrien mājās. pietiks. tā jau daudz noskrēji. 

skrieniet. tā vienkārši. botes kājās, silts apģērbs un aiziet! :)

elza.

garlaicība - labākais iedvesmas avots

un tā tu sēdi pie baltas lapas. ir ziema. balts. plaukst pavasaris. būs vasara. smarža. krāsainais rudens. un atkal ir ziema... bet tu skraidi apkārt, nevari izvēlēties, uztraucies, un esi atkal turpat, kur sāki. un tāpēc ir iekšēji jāmaina kārtība, lai pārvērstu sākumu un atgriešanos atpakaļ tajā. ir jāsāk tagad no tā, kas tev ir un jābeidz ar to, kas tev būs. kā mazam bērnam. ja viņš grib "cept" smilšu kūkas, viņš iet uz smilškasti un "cep" nevis skatās, kādas smiltis ir kaimiņam vai meklē "laimes zemi", kur ir "zelta" smiltis. ir jādomā. ir jāsapņo. bet lielākā māksla ir savienot sapņus ar domām, lai izveidotos realitāte.
vieglāk ir uz dzīvi skatīties negatīvi, jo vienmēr būs par ko pačīkstēt, pažēloties. bet iemācīties sliktajās lietās ieraudzīt labo - ir jāmāk. sarežģīti, bet jēgpilnāk un ilglaicīgāk. ieraudzīt pozitīvu "caur savām acīm" ir grūtāk kā tad, kad kāds cits tev parāda ar pirkstu - redzi, tur, ja tu būsi, tu būsi laimīgs. ir vairāk jāuzticas sev, jārealizē savas idejas, jāskatās uz sevi... savs ir savs.

vispirms ir jāsaprot sevi!

elza.

ir jādzīvo sev un tad citiem

skatoties uz sevi agrāk un tagad, es saprotu, ka viena lieta nav mainījusies - es pievēršu lielu vērību sīkumiem. 
piemēram, sniegam, debesu krāsai, skaitļu sakritībai, sirsniņu iezīmēšanai kalendārā... kāpēc? jo tā ir vieglāk, priecīgāk, labāk...

un šī sīkumu pamanīšana nav tikai pozitīvā virzienā vērsta. kad es no rītiem nevaru pamosties, es atceros (mēģinu atcerēties), ka sandrai ir jāceļas vismaz 2h agrāk nekā man. kad es čīkstu, ka man ir daudz jāmācās, es zinu, ka elīzei ir vēl vairāk jāmācās. kad man nāk miegs pēc 23:00, es iedomājos par to, ka jānim ir jāstrādā vēl vismaz 9h. kad man liekas, ka 3,5h braukšana līdz mājai ar autobusu ir šausmīga, es iedomājos, ka nellija brauc veselu mūžību. un tā iedomājoties par sev apkārt esošajiem cilvēkiem, var apkopot kaut mazliet prieka devas.

paliek tik labi, kad tu zini, ka neskatoties uz to, ka esi prom vismaz 3,5h attālumā, braucot ar autobusu, bet par tevi atceras! 

lai ikvienam būtu kāds par ko atcerēties!

elza.

iespējams

godīgi sakot ir tā - iedvesma ir, bet vārdu nav, uzrakstīt gribas kaut ko jēgpilnu, bet nav ko īsti pateikt.

interesanti ir tas, ka aptuveni pirms gada es sāku rakstīt blog'u, tad nerakstiju kādu laiku, jo biju atradusi citus   iedvesmas izpausmes veidus un nu atkal esmu gandrīz tajā pašā laikā, tajā pašā vietā.

ik pa brīdim rakstot rodas doma - bezjēdzīgi, jādzēš ārā, kam tas ir vajadzīgs? bet katrai lietai šajā pasaulē ir jēga. arī sliktajiem notikumiem, cilvēkiem... ja mēs neredzētu ēnas puses, mēs nezinātu, kas ir labais un kas ir ļaunais.

savā ikdienā starp čīkstēšanu, mācīšanos, smaidīšanu, negulēšanu, smiekliem, ķīmiju, pusdienu gatavošanu, grūtajiem rītiem atradu mirkli filmai - intouchables, kas arī man deva iedvesmu, prieku tālāk darboties, sajūtu, ka varu, iespēju paskatīties uz dažādākām lietām ne tikai no vienas puses, bet no miljons pusēm...
šeit es neko jaunu nepateikšu, bet filma bija par vīrieti, kurš jūt un spēj darboties tikai ar galvu. viss pārējais ķērmenis ir nejūtīgs, bet viņš priecājas par dzīvi, iemīlas, ākstas, joko...
mēs savā ikdienas steigā skrienam un neapstājamies, lai pasmaidītu par to, cik ļoti mums patiesībā ir paveicies. šī filma man to atgādināja!

nevajag tikai eksistēt, pazust un nolaist rokas!

šis ieraksts bija kā lampiņu virtene - viena lampiņa sarakana, cita zila, vēl cita zaļa un dzeltena. labo domu un atziņu apkopojums!

visu, ko piedzīvo, izdzīvo no sirds!

elza.

domīgi rīti

vienvārdsakot, pēdējo dienu karstums, negulēšana un citi šādi tādi nieki tik ļoti ietekmē pašsajūtu. tā, ka āfrikā bērni ātrāk paliks gaišādaini nekā es sākšu iet ātri gulēt, lai pēc tam nečīkstētu.

sen šeit neesmu rakstījusi, tāpēc tāds no visām pusēm sagrābstīts domu klāstījums būs. bet kāpēc atkal rakstu? darba garlaicība tik ļoti galina, ka vajag rakstīt. nav jau tā, ka man te vienmēr tā, bet šodien tāda nepiepildīta diena.

liekas, ka tikko pabeidzu skolu, bija ( it kā) briesmīgie, stresa pilnie, šausminošie eksāmeni... bet ir jau vasara gandrīz pusē, un nav bijis neviens tāds miera brītiņš. vai mani tas pārsteidz un nogurdina? nē. man patīk darboties. tagad jau ir plāni līdz jūlija beigām. bet iepriecina fakts, ka šī ir tāda pēdējā "normālā" vasara, jo sāksies "pieaugušo" dzīve. katrā ziņā ir sajūta, ka 1.septembrī varēšu teikt - tā bija mana labākā vasara.

par šodienu. pēc trīs diennaktīm, kurās ir gultētas kādas 12h, kas man ir daudz par maz, šodien devos uz darbu. neskatoties uz to, ka mana mugura draudzējas ar vēžiem, gulēju labi. protams, bija grūti pamosties. bet stāsts par to - kā slikta kafija var sabojāt rītu. ar mani šorīt tas notika. tāpēc laika posmā no 8:00 līdz 10:00 biju īgnuma bubuļlācis. tagad esmu devusies kaujā pret "darba garlaicību", kas mani galināja, tagad ar ideālu kafiju - divas cukura tējkarotītes, viena kafijas karotīte, ūdens un saldais krējums - galinu viņu un jūtu, ka diena būs izdevusies. tā kā, dienu ne tikai ietekmē kāja, ar kuru izkāp no gultas, mēness stāvoklis vai trokšņi, bet arī kafijas garšīgums.

vēl trīs stundas darbā. pirmo reizi tā gaidu, kad beigsies darba diena. ja būtu, ko darīt, tā nebūtu. it kā gribas, lai atbrauc kāda firma, lai varu parēķināt, parakstīt, pauztraukties (foršs vārds), bet varbūt arī, lai nedēļas sākums ir tāds mierīgs un lēns.

šodienas atziņa - lai novērtētu labu mūziku, vajag paklausīties latvijas radio2 kādas divas stundas, un pēc tam jebkuru cita stila dziesmu (cits stils - visi izņemot šlāgermūzika).

lai veiksmīgs nedēļas iesākums!

elza.

pupiņas - kafijas, sviesta, cūku.

šoreiz - brainstorming's  par visu, kas ieskrien galvā, kas izskrien no galvas un kas tajā paliek.

filma - glābta! otrā kristīgā filma manā kontā. filma par kristīgiem jauniešiem. galvenie varoņi ir trīs puiši un trīs meitenes. viena no meitenēm - bija, ir un būs kristīga, otra - paliek stāvoklī, domājot, ka tā viņa izglābs savu draugu, kurš ir gejs. trešā meitene - ēbrejiete, kas nemaz netic dievam. pirmais puisis - invalīds. puisis, kurš visu laiku ir savas ļoti kristīgās māsas ēnā (pirmā meitene). otrais - puisis - gejs, kuru aizsūta uz pāraudzināšanas skolu,lai viņu izārstētu no tā, ka viņam patīk puiši. trešais puisis-  skolas direktora, mācītāja dēls.  tas tāds mazs ieskats. varbūt ir interese. priekš manis tas bija vērtīgi uzzināt, kā dzīvo kristīgi jaunieši.

reālā dzīve. ticiet man, interesantāk ir satikties un darīt reālas darbības ar kādu kopā nevis sarakstīties virtuālajā pasaulē. reālajā pasaulē tu gūsti sajūtas, emocijas, atmiņas... piemēram, vakar pārliecinājos, ka neesmu neko zaudējusi no tā, ka biju pastaigā, pikojos, smējos...

superfm. lielisks radio. ir gan latviešu, gan ārzemju mūzika. mūzika, ko var klausīties fonā. var klausīties internetā - superfm.lv

suns kā mazs bērns. ar maziem suņiem ir kā ar bērniem. uz viņiem darbojas apgrieztā psiholoģija. ja tu viņiem saki - nevar tur kost, viņi obligāti tur kodīs un nekur citur!

adīšana. šodien izrādes rekvizītu izveides vārdā palīdzēju karīnai paadīt. godīgi sakot, ļoti nomierinoši un interesanti. biju jau aizmirsusi no pamatskolas kā tas ir. un tagad rodas domas, ka varētu kaut ko uzadīt, piemēram, manu biežāko valkāto apģērba gabalu - getras. piešujot tām - mežģīnītes, bumbulīšus... tās pārtop par māklas darbu un skaistu dāvanu! žēl, ka tās var dāvināt tikai sieviešu kārtas pārstāvēm.

žetonvakara izrāde. pavadot tik daudz laika ar klasi un sajūtot, ka tas viss iet uz beigu pusi, sāk nākt virsū skumjas. tomēr divpadsmit gadi nav mazs laiks. šie cilvēki ir bijuši ar mani kopā lielāko manas dzīves daļu. un tomēr būs tā, ka daļu no klasesbiedriem satikšu tikai salidojumos. tā bēdīgi, bet galvu augšā! 


rinogēls. līdzeklis pret iesnām. diezgan neparocīgi pielietojams, bet efektīgs. ar vates kociņu jāiesmērē degunā un var paelpot!

elzas kāpostu zupa. šodien, netipiski man, uzvāriju kāpsotu zupu. nē, tur nebija kartupeļi, burkāni... vai jebkas cits, kas ir jāmizo. bija tikai piecas sastāvdaļas - svaigi kāposti, makaroni, buljona kubiciņi, dilles un ūdens. vienvārdsakot, ar buljonu ir tāpat kā ar kečupu - visu ar viņu var apēst.

zāle. kaut kā šausmīgi savādi. paskatos pa virtuves logu un manam skatam paveras hektārs ar zaļu zālīti. pavisam nejauki, jo gribas ieraudzīt sniegu. bet tomēr kaut kur šī zāle man šodien palīdzēja. ja pagājušajā vakarā ir bijis slapjš sniegs un pa nakti ir piesalis, ja tavā pagalmā ir kalniņš un tad, kad ir apledojis tu nevari uzbraukt ar mašīnu pa viņu - jā, zālīte tad palīdz. 


filma - sliktā puiša metode. atkal jau stāsts par mīlestību. kā labais puisis pārtapa par slikto puisi un beigās atkal par labo. morāle tāda - ir jāatrod meitene un tad tu vari būt tāds, kāds tu esi.


kaut kā tā man ir gājis un par to esmu aizdomājusies!




elza