godīgi sakot ir tā - iedvesma ir, bet vārdu nav, uzrakstīt gribas kaut ko jēgpilnu, bet nav ko īsti pateikt.
interesanti ir tas, ka aptuveni pirms gada es sāku rakstīt blog'u, tad nerakstiju kādu laiku, jo biju atradusi citus iedvesmas izpausmes veidus un nu atkal esmu gandrīz tajā pašā laikā, tajā pašā vietā.
ik pa brīdim rakstot rodas doma - bezjēdzīgi, jādzēš ārā, kam tas ir vajadzīgs? bet katrai lietai šajā pasaulē ir jēga. arī sliktajiem notikumiem, cilvēkiem... ja mēs neredzētu ēnas puses, mēs nezinātu, kas ir labais un kas ir ļaunais.
savā ikdienā starp čīkstēšanu, mācīšanos, smaidīšanu, negulēšanu, smiekliem, ķīmiju, pusdienu gatavošanu, grūtajiem rītiem atradu mirkli filmai - intouchables, kas arī man deva iedvesmu, prieku tālāk darboties, sajūtu, ka varu, iespēju paskatīties uz dažādākām lietām ne tikai no vienas puses, bet no miljons pusēm...
šeit es neko jaunu nepateikšu, bet filma bija par vīrieti, kurš jūt un spēj darboties tikai ar galvu. viss pārējais ķērmenis ir nejūtīgs, bet viņš priecājas par dzīvi, iemīlas, ākstas, joko...
mēs savā ikdienas steigā skrienam un neapstājamies, lai pasmaidītu par to, cik ļoti mums patiesībā ir paveicies. šī filma man to atgādināja!
nevajag tikai eksistēt, pazust un nolaist rokas!
šis ieraksts bija kā lampiņu virtene - viena lampiņa sarakana, cita zila, vēl cita zaļa un dzeltena. labo domu un atziņu apkopojums!
visu, ko piedzīvo, izdzīvo no sirds!
elza.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru